Viens no maniem šīgada lielajiem AHA! momentiem bija vasarā, kad ārzemju viesiem tulkoju tautasdziesmas “Tymsiņš guoja” vārdus:
Tymseņš guoja, tymseņš guoja, as par tymsu nabāduoju.
Bej’ munam(i) kumeļam(i) zvaigžņu dečeits mugurā(i).
Tys derieja tymsā juoti, leidz uzlēce mienesteņš(i).
Bej’ maņ pošam ļaudaveņa, zvaigžņu deču audiejeņa.
Doncoj muns(i) kuimeleņš(i) garys vogys galeņā.
Dzīdoj muna ļaudaveņa, ilgu myužu dzeivojūt.
Tymseņš guoja, tymseņš guoja, as par tymsu nabāduoju.
Tulkojot jau pirmo rindiņu, es pēkšņi ieraudzīju, ka cilvēks nevis bēdājas dēļ tumsas, bet gan nebaidās no tumsas. Bailes, baidīt, baidīties, bēdas. Sāka šķist, ka, iespējams tas ir viens un tas pats. Un, ja tā padomā, tad, kas tad ir bēdas, un kas tad ir bailes. Bēdas, tā ir sāpīga sajūta par notikumiem, kas jau notikuši. Bailes – tā ir nepatīkama sajūta par notikumiem, kas vēl varētu notikt. Bēdas ir par kaut ko, ko vairs nevar ne mainīt, ne ietekmēt. Tas ir tas, kas ir noticis, un viss, ko ar to var darīt, ir ļaut sev tās izdzīvot. Bailes ir kaut kas tāds, ko pārvarēt, lai satiktos ar savu nākotni. Baiļu pārvarēšana ir stāsts par drosmi.
Tad es domāju par to, cik gan daudz laika mēs katrs ikdienā pavadām bēdājoties vai baidoties, kas iespējams, ir viens un tas pats, un cik daudz laika no 16 nomoda stundām ļaujam sev būt drosmīgam. Drosmīgam ieraudzīt un pieņemt realitāti tādu, kāda tā ir, un darīt labāko iespējamo sevis un sev tuvāko cilvēku labā. Jā, tieši darīt, nevis sēdēt un apcerēt, cik bezcerīga ir situācija (es ticu, ka daudziem tā tiešām tāda arī ir), bet darīt. Darīt lietas citādi kā līdz šim. Darīt citas lietas. Darīt radot. Radīt darot.
Kur ņemt drosmi? Te varētu noderēt padoms no kādas citas tautasdziesmas. Ja, nu tik populārā “Bēdu, manu lielu bēdu” arī stāsta par bailēm. Tad ir skaidrs, kas ir jāliek zem akmens - nevis bēdas, kuras zem akmens paliekot, iespējams pašu cilvēku par akmeni pārvērtīs (saskaņā ar zinātniskajiem pētījumiem psiholoģijā), bet gan bailes, kas noliktas pie vietas, ļaus iet un izdarīt to, kas katram darāms, izdarāms un paveicams. Lai top!
foto: Agnese Aljena