Pirms svētkiem apmeklēju latviešu pirts rituālu. “Kādu mērķi Jūs šodien vēlaties sasniegt pirtī?”- man pajautāja pirtniece, acīmredzami dzīves un cilvēku pieredzējusi dāma. Es apjuku ne pa jokam – jo uz kādu laiku visus mērķus biju nolikusi maliņā, testējot – vai tikai cilvēku motivācijas un labsajūtas formula neslēpjas dzīves baudīšanā, kas ietver sevī vairāk fokusēties uz procesu nevis mērķi. Un te pēkšņi – vajag mērķi! Un kur? Pirtī!!!
Pirts mērķi es, protams, ātri vien izdomāju, tomēr kopš tās dienas domas par MANU MĒRĶI man neliek miera. Es analizēju katru savu soli, katru savu vārdu – kas ir tas mērķis, kāpēc es to daru? Un vai tiešām mērķis ir tik svarīgs?
Svinot Jāņus, pat nezinu kurā cēlienā, bet man atnāca, ka jā –TAVS MĒRĶIS iespējams ir pats svarīgākais, kas Tev vispār pieder. Sena gudrība paredz, ka viss, ko cilvēks dara- ar zemi, kur uguni, vāra alu, cep maizi – viņš to visu dara ar mērķi. Viņš dara labāko, ko var izdarīt, bet viņš nezin – vai maizei šoreiz garoza neatlēks, vai alus labi sarūgs, vai tīrumi neaizlīs. Un pat ja tā notiek, viņš tik un tā iet un dara vēlreiz, un vēlreiz, un vēlreiz. Jo viņam ir mērķis.
Mērķis ir pirmā lieta, kas nepieciešama labai labsajūtai un motivācijai darīt darbu. Jo mērķis iedod cilvēkiem vērtības sajūtu. Viņi var pateikt vai šogad raža laba izdevās, vai nākošgad ko darīs citādi. Un tā ir vērtība. Raža. Mērķis piešķir jēgu darbam, ko Tu dari, un cilvēkam, kas Tu esi.