“Tymsiņš gōja, tymsiņš gōja
As par tymsu nebādoju”
Pirms pāris gadiem šīs tautasdziesmas vārdus tulkoju uz angļu valodu. Tad, kad to “nebēdāšanu” iztulko, tad sanāk, ka “man no tumsas nav bail”. Bēdas, bēdāties, baidīties, bailes – vai tas gadījumā nav viens un tas pats? Ja es baidos, tad ir bēdas, ja es bēdājos, tad tuvumā ir bailes? Uzreiz iedomājos nākamo tautasdziesmu:
“Liku bēdu zem akmeņa,
Pāri gāju dziedādama”
Un, ja nu ne vis bēdas, bet gan bailes ir tās, kas jāpaliek zem akmeņa un jāiet pāri, dziedot? Dažās pēdējās dienās sapratu, cik atkal jau daudz spēka vajadzētu, lai varētu izdzīvot tautasdziesmās pausto gudrību. Karš. Un pat ar to, ka vienīgais iemesls, kāpēc es naktī mostos ir mana trauksme, kas vairāk rodas no sadomāšanās nekā no reāla apdraudējuma, es sapratu, ka ne tā bēda vai bailes tik viegli lien un paliek zem tā akmeņa (varbūt akmens par mazu?), ne arī es varu padziedāt. Visas manas dziesmas šķiet tik nesvarīgas, nenozīmīgas un nevietā.
Esmu no paaudzes, kas skolas laikā piedalījās “drillos”, “ja nu sākas atomkarš”. Neko daudz praktisku padomu nav palicis atmiņā, izņemot joku, ka tādā gadījumā prātīgākais, ko var darīt ir ietīties baltā palagā un lēnām rāpot uz kapsētu. Katrā jokā ir daļa joka. Vēlme paralizēties, skrollējot ziņu lenti ir apbrīnojama. Bet tautasdziesma saka, ka ir jāiet. Pat, ja ir bail. Ir jāceļas un jāiet darīt savu darbu, kas nu katram, ir jādara. Twitter lentas griešana neaudzē nacionālo kopproduktu nekādā veidā, tāpēc es ķeros atpakaļ pie darba. Dziesmas, kur es zinu vislabāk.
PS Ja nu kādam noder, tad tas, kas palīdzēja galīgi sazemēties bija:
1) apziņa, ka, ja mēs katrs apstādināsim savu biznesu un darbu, tas nepabaros ne mūsu, ne ukraiņu bērnus;
2) tāpēc es neatteicu SPA un restorāna apmeklējumu vakardien, bet 4h vienkārši atļāvu sev būt “ārpus” un šodien priecājos par enerģiju, kas atkal ļauj iet un darīt, zinot, ka līdzekļi, kas iegūti no manas darbības, palīdzēs kādam sākt jaunu dzīvi. Cerams viņa dzimtenē, kur dzied viņa tautas dziesmas.
