Tāpēc, ka darba, kādu mēs to pazīstam nu jau ilgāk kā vienu gadu simtu, paliek aizvien mazāk. Un darbs, kādu mēs to pazīstam nozīmē lielāku vai mazāku uzņēmumu vai organizāciju, ar labāku vai vājāku vadītāju, ļoti precīzām vai neskaidrām darba izpildes instrukcijām, bet viss, kas no cilvēka tiek sagaidīts, ka viņš, ja jau reiz pieņemts darbā ar noteiktu iemaņu un prasmju komplektu, nāks uz darbu noteiktā laikā un ar sajūsmu uztvers katru vadības iniciatīvu, pat ja tas nozīmē faktiskas cilvēka darba beigas. Tālāk tekstā tas tiek saukts par “parastu darbu”.
Parasta darba beigas sākas nepārtrauktā darba ražīguma uzlabošanā. Bet, cilvēks dienas laikā var izdarīt tik, cik viņš var izdarīt. Cilvēks kļūst “ražīgāks”, ja viņam palīgā nāk pieredze un zināšanas (līdz zināmai pakāpei, jo katrs zinām, ka bezgalīgi palielināt darba tempu nevaram), mehāniskas ierīces (ar šujmašīnu var sašūt vairāk kā ar vienkāršu diegu un adatu) un tehnoloģijas (nedaudz pesticīdu, un raža ir krietni lielāka). Uz terminu “viena cilvēka darba ražīgums” attiecas tikai tas produkcijas apjoma pieaugums, kuru panākam, iemācoties veiklāk apieties ar sirpi un āmuru vai .xls failiem. Viss cits ir kapitāla atdeves pieaugums nevis darba ražīguma pieaugums.
Parasta darba beigas veicina paši cilvēki brīdī, kad nonāk klienta lomā – jo tas taču ir tik ērti, sēžot savas mājas dīvāna ar datoru klēpī apmaksāt bankas rēķinus, vai meklējot izdevīgāku aviobiļetes cenu, pašam to iegādāties internetā. Un, lūk, pāris klikšķi ar peli un vēl kāds kaut kur paliek bez ‘parasta darba”.
Parasts darbs sāk beigties ilgi strādājošās, sevi pierādījušās un stabilās organizācijās, jo arī viņu klienti (mēs) vēlas oriģinalitāti, vēlas sekošanu līdzi laikmetam un tehnoloģijām, bet naudas līdzekļu intensīvai, nepārtrauktai darbinieku apmācībai un attīstībai nav, it īpaši, ja iespējams, ka konkrētās iemaņas un prasmes būs vajadzīgas tikai īsu brīdi.
Parasta darba beigu problēmai globāla risinājuma nav. Teorētiski skaistais, ka cilvēki iemācās dalīties visā, kas viņiem ir, diemžēl ir un paliek tikai teorētisks (sk. jebkurā portālā diskusiju par bēgļu uzņemšanu/neuzņemšanu Eiropā). Praktiski, Francija bija iedomājusies, ka pārejot uz 35 h darba nedēļu, radīsies jaunas darba vietas. Diemžēl tas tā nenotiek. Eksperimenti parāda, ka pat samazinot darba stundu skaitu dienā līdz 6 h, vairāk darbiniekus neviens pat netaisās pieņemt.
Ko darīt cilvēkam? To, ko viņš prot vislabāk. To, ko Tu vienkārši nevari nedarīt. Darīt to, kas rada vērtību citiem cilvēkiem un uzņēmumiem, neatkarīgi no tā, vai Tu esi neatkarīgais profesionālis vai algots darbinieks. Darīt pirmajam nevis gaidīt, kad kāds iedos darba aprakstu vai tirgus būs gatavs.
Un kad vien ir izvēle preces un pakalpojumus pērc no konkrēta cilvēka ar vārdu un uzvārdu, kas savu darbu veic no sirds. Jā, tam nebūs liela uzņēmuma šķietami piedāvātās drošības garantijas, bet Tu būsi iegājies ko tādu, kas tagad ir tikai Tev vienam visā pasaulē, un kādam būs darbs. Viņa darbs.