Turpinu domāt un praktizēt “bēdu = baiļu” likšanu “zem akmeņa”. Galvenā atziņa – to var izdarīt. Var tās bailes palikt zem akmeņa un iet pāri dziedot, ja ir TICĪBA. Ticība, ka būs labi. Ticība, ka tas, kas būs, būs labi. Ticība saviem spēkiem un spējām tikt galā ar jebko. Ticība sev. Ticība citiem. Ticība Dievam.
Ticība slēpjas ikdienišķās darbībās. Piemēram, PĀRTICĪBĀ. Tajā, ka ir no kā pārtikt. Ir jumts virs galvas, drēbes skapī un ēdiens pieliekamajā. Kara tuvums man licis novērtēt, cik pārtikuši mēs dzīvojam. Jo viss ir, un tikai komercreklāmu iespaidā ir maldīga sajūta, ka visu laiku kaut kas pietrūkst, ka vajag nez ko vēl. Bet patiesībā pārticības jau ir pietiekami.
PIETICĪBA ir otra lieta. Kad domāju, ko likt 72h somā (nav man tāda sakārtota 😊 ), sapratu, ka neko jau daudz nevajag. 99,9999 % no lietām, kas veido pārticību, es atstātu sev aiz muguras divreiz nedomājot. Jo patiesībā pietiek ar tik maz. Galvenais, lai visa ģimene esam kopā un dokumenti būtu kārtībā.
UZTICĪBA ir visgrūtāk no ticībām, jo jāpārkāpj pāri ne vien bēdai, bet arī sev. Es esmu dzimusi vienā valstī kopā ar Ukrainu. Kad man saka, ka uzbrūk ukraiņiem, bet man nē, es skatos platām acīm un mēģinu zemapziņas sajūtu par to, ka es un ukraiņi esam viens, iegrozīt prāta struktūrā, ka es esmu NATO, bet Ukraina nav. Kad uzmet bumbu uz dzemdību nama, man “nobrūk valdziņš” (sk. linku uz video), un man vajag visus dvēseles spēkus, lai es turpinātu uzticēties sabiedrotajiem.
SATICĪBA ir ceturtā ticība. Satikt un satikties ar cilvēkiem neatkarīgi no valodas, kādā viņi runā savās ģimenēs un uzrakstiem uz pases vāciņa. Nesen apmeklētā seminārā mani uzrunāja doma, ka “ja mēs zinātu visu, mēs visu varētu piedot”. Es mēģinu sevi iztēloties dažādās lomās. Kā tas būtu tagad dzemdēt Kijivā vai gaidīt piedzimstam bērnu šeit pat? Kā tas būtu atrasties visas pasaules starmešu gaismā, kura katru rītu gaida ziņas no tevis, un tev jābūt drošam, pārliecinātam un stipram, un jāaicina savi tautieši mirt par valsti, kas vēl tikai top? Kā tas būtu būt kādai mātei Krievijā, kura jau 3 nedēļas nav saņēmusi nekādu ziņu no sava dēla, bet viņai ir vēl bērni, par kuru nākotni jārūpējas? Kā tas ir būtu būt kareivim, kuram saka, ka viņš iznīcina militāro bāzi, bet patiesībā viņš palaiž raķeti, kas uzkrīt dzemdību namam, un kurš zina, ka, ja viņš to nedarīs, viņš tūlīt pat mirs, bet viņam ir vļen 20 gadu? Kā tas būtu vadīt valsti, kuras lielākais pēdējā gadsimta sasniegums, ap kuru ir būvēta visa valsts identitāte, ir uzvara karā, kura liecinieki jau pavisam drīz it visi būs pārcēlušies uz aizsauli? Saticība - turpināt cilvēkos redzēt cilvēkus, varbūt ir visgrūtākā no ticībām.
Ticības vajag daudz. Par laimi, cik zinu, ticībai nav ierobežots derīguma termiņš un nekas nav dzirdēts, ka tās krājumi varētu beigties. Tikai tas brīžiem prasa tik daudz spēka un drosmes – vienkārši TICĒT. Bet ir vērts, jo brīdī, kad TICĪBA izdodas, iestājas miers.
“Valdziņš” -