Jāpiemet arī man sava pagalīte izdegšanas katlā. Tas izrādās nav tik viegli kā varētu šķist, jo es neesmu tikusi skaidrībā par to, vai izdegt - ir labi vai slikti, un kas ir atbildīgs par to, ka cilvēks izdeg. Pēdējais jau uzreiz nonāk diskusijā par to, vai cilvēks var ietekmēt savu likteni vai nē. Es esmu tajā teorijas pusē, ka cilvēks var savu likteni ietekmēt. Par 40% [1]. Te uzreiz otras teorijas piekritēji var saberzēt rokas, ka taču tikai 40%, t.i., lielāko daļu tāpat noteiks situācija, konteksts, Dievs u.c. Bet es domāju, ka nelikt lietā savu gribu, lai vismaz 40% dzīves padarītu paredzamus, īsti attaisnojuma nav. Nu, ja nu vienīgi patīk pārsteigumu pilna dzīve, kas rada iespēju regulāri ieslēgt “upura” režīmu. Pētījumi rāda, ka pārsteigumi tomēr nepatīk cilvēkiem, jo “drošība” tiek minēta kā vērtība Nr. 1 [2]. “Upura” režīms gan izrādās nav tik nevainīgs, kā izskatās, jo nāk komplektā ar “varu” [3], kas arī ir viena no vērtībām. Neviens profesionāls “upuris” šo gan neatzīs, jo tad pārāk spoži izgaismojas viņa manipulatīvā daba.
Mana praktiskā pieredze ar izdegšanu ir ievērojama. Divas reizes. Pirmajā reizē 100% vainīgs bija darba devējs. Vismaz es tā domāju toreiz. Otrajā reizē – darba devējs biju es pati sev. Tas mani sagrāva vēl vairāk. Bet lika arī aizdomāties par to, vai izdegšana ir slikta, vai tomēr nē. Manā gadījumā – abas reizes es biju, latviski sakot “uzlēkusi augstāk par ….”. Manas ambīcijas bija lielākas par maniem resursiem, un ilgtermiņā šāds modelis nestrādā. Vienā brīdī tas sabrūk. Parasti visnepiemērotākajā.
Ko es iemācījos no savām izdegšanām? Pēc pirmās reizes es iemācījos vadīt savu solo – uzņēmumu. Biju taču izdomājusi, ka darba devējiem jau nu mani resursi neko daudz nerūp, viņi tikai liek darīt vēl un vēl. Darīju pati. Kā saprotat, rezultāts jau nebija atšķirīgs. Otrā izdegšanas reize, man iemācīja robežas. Es sāku rēķināties ar to, ka diennaktī ir 24h, no kurām 8h ir jāpavada miegā, ka varu palīdzēt citiem tikai pēc tam, kad esmu palīdzējusi pati sev (šito gan ar 12 gadu pieredzi aviācijā būtu vajadzējis saprast agrāk). Saliku sev režīmu, pie kura arī maksimāli tagad pieturos. Es pat uz SPA eju nevis tāpēc, ka ļoti gribas vai vajag, bet tāpēc, ka ir kalendārā (nu labi, gribas jau arī). Režīms prasa disciplīnu. To tad arī trenēju.
Nesen no sava klienta sadzirdēju citu izdegšanas scenāriju. Tas ir otrādāk un rodas situācijā, kur resursu ir vairāk par iespējām tos realizēt. Neizmantota potenciāla sajūta. Cilvēks nāk uz darbu un sitas kā tauriņš logā, kamēr kāds ieslēdz lampu, uz kuru traucoties, tauriņa dzīvei pienāk beigas. Te palīdzēt varētu savu pieņēmumu pārskatīšana. Turpinot darīt to, ko es daru, man nav iespēju dabūt citu rezultātu. Pieņēmumi, ka šī ir vienīgā iespēja, šī ir vienīgā darba vieta, man obligāti jārealizē mans potenciāls tieši šeit, man ir unikālas prasmes – var nestrādāt cilvēka labā. Vērts ir tos patestēt un kādā “prāta vētrā” izdomāt alternatīvas sava talanta realizācijai. Un tas var nenozīmēt iešanu prom no darba. Jo pasaule nav tikai balta un melna. Ir varianti.
Vēl vienu interesantu domu dzirdēju no arodārsta, kuru likuma spiestā kārtā apmeklēju. Skatoties manā kartiņā, cienījamais kungs ar nelielu iesmaidiņu saka: “Skatos, Jums izdegšana bijusi”. Es saku: “Jā, bija tāda lieta.” Ārsts: “Man ir viedoklis par tiem izdedzējiem”. Tas man palika interesanti. Taujāju pēc viņa viedokļa, kurš skanēja apmēram šādi: “Izdeg tie, kam nav prāta, jo viņiem viss, kas notiek, pa taisno nonāk tieši sirdī vai dvēselē”. Nevarēju viņam nepiekrist.
Ar bērniem bijām uz filmu “Melnā feja Malefisenta: Tumsas valdniece (Maleficent: Mistress of Evil)”. Arī tā izrādās par izdegšanu. Izdegt ir droši tad, ja cilvēks ir īsts. Jo īstums nebeidzas. Tas piedzimst atkal no jauna. Un man tas liekas velnišķīgi cerīgi visiem tiem, kas dzīvo bez prāta. Ar sirdi.
P.S. Izdegšanu var konstatēt ārsts. Ja esi sev diagnosticējis izdegšanu, lasot google, atceries, ka, lasot medicīnas enciklopēdiju, katram paliek skaidrs, ka vienīgais, ar ko viņš neslimo ir, citējot Remarku - “ūdens celī un dzemdību drudzis”.
------------------------------------------------------
[1] Lyubomirsky, S., King, L., & Diener, E. (2005). The Benefits of Frequent Positive Affect: Does Happiness Lead to Success? Psychological Bulletin, 131(6), 803–855. https://doi.org/10.1037/0033-2909.131.6.803
[3] Schwartz, S. H. An Overview of the Schwartz Theory of Basic Values. Online Readings in Psychology and Culture, 2(1). 2012, http://dx.doi.org/10.9707/2307-0919.1116