Šoreiz ļoti specifisks klusums. Klusums, kuru var dzirdēt tikai uzņēmumos un organizācijās. Cilvēki nerunā. Nē, nē, nav tā, ka visi staigātu klusēdami kā nolēmēti. Čalas tur skan. Bet…
Iknedēļas sanāksme. Vadītājs norunā savu runājamo. Klātesošie, ja aicināti, noziņo savu daļu. Un tad iestājas klusums. Līdz sanāksmes beigām. Pēc tam – koridorā, pie kafijas automāta, tur jau pārrunās visu to, kas patiešām svarīgs.Klusums.
Lielā ikmēneša sanāksme. Vadītājs rūpīgi sagatavojis savu prezentāciju, kuru arī iedvesmas pilns nolasa. Viņu drusku kaitina, ka klātesošie ik pa brīdim ieskatās telefonos, un uz jautājumu: “Vai ir kādi jautājumi?” noliedzoši papurina galvu. Klusums.
Klients rīta pusē nosūtījis uzdevumu, kas jāpaveic līdz darba dienas beigām. Klients labi zina, ka pasūtījums ir sarežģīts. No piegādātāja nav ne ziņas. Ap pusdienas laiku klients neiztur un zvana piegādātājam, kurš ir pilnīgā neizpratnē – viss taču kārtībā, mēs strādājam. Ja nepaspēsim, pateiksim. Cikos pateiksiet? 17:30? Tad,kad klients vairs nevarēs atrast citu risinājumu? Klusums.
Klients vēlas konsultāciju. Es nosūtu pieejamos laikus. Iet trešā diena, bet atbildes vēl nav. Vispār nav ziņas, ka e-pasts būtu saņemts. Ja tas būtu kaut kur citur, es droši vien uztrauktos, bet šeit ir Latvija. Es zinu – cilvēki lieku nerunā, organizācija liela, kamēr ar visiem visu saskaņos, gan jau līdz nedēļas beigām atbildēs. Klusums.
Es kavēju tikšanos. Nu, ne jau daudz kādas 5 minūtes. Stāties malā un sūtīt īsziņu? Vai tomēr turpināt braukt, jo tā taču es ieradīšos nevis 9: 06, bet 9:05.Klusums.
Par laimi izrādās klusēšana nav Latvijas fenomens (sk. pievienoto literatūras sarakstu). Cilvēki organizācijās klusē. 20% darbinieku nekad neko neaizrādīs par nepieciešamajiem darba procesa uzlabojumiem, jo baidās no negatīvām sekām. 95 % darbinieku vismaz vienu reizi savā profesionālajā darbībā ir noklusējuši nopietnu darba aizsardzības risku.
Un, jā, klusēšana noteikti nav piekrišana un izskatās, ka zelts arī nē.
Foto: ar atļauju no https://benjiknewman.com