Es domāju, ka nav uz pasaules ne vienas sievietes un neviena vīrieša, kas nezinātu vārdu Chanel. Kaut vai tāpēc, ka katra kaut reizi ir uzvilkusi mazo melno vakarkleitu un sapņojusi par pērlēm ap kaklu, un katrs cer atrasties gultā ar kādu, kas valkā vienīgi Chanel Nr. 5.
Nr. 5, tāpēc, ka tas bija kādas sievietes laimīgais skaitlis. Vai vismaz viņa ticēja, ka tas nes veiksmi. 5 lietas, ko no viņas varam mācīties savai veiksmei šodien:
Ticēt rītdienai nevis dzīvot pagātnē. Koko Šanele ne vien ticēja, bet pati veidoja nākotni, kurā mēs dzīvojam. Pasauli, kurā sievietes drīkst pelnīt naudu ar darbu. Pasauli, kurā sievietes drīkst valkāt bikses un nogriezt zēngalviņu, smēķēt un saulē iedegt brūnas, un apmeklēt sporta klubu. Šodien daļa no tā, ko piepildīja Šanele, jau ir kļuvusi pagātne – smēķēt nepavisam nav stilīgi un par daudz iedegt saulē nav veselīgi. Sporta klubs un bikškostīms ir kļuvuši pašsaprotamu ikdienu. Un ir grūti iedomāties, ka šīs pašsaprotamās lietas kādreiz atļāvās valkāt tikai bohēmiķi un ekscentriski aristokrāti.
Transformēt sevi par cilvēku, kāds Tu vēlies būt. Un dot tam sev laiku. Šanele pierāda, ka bērnības traumas ir pārvaramas un transformējamas iekārojamā dzīvē. Tas prasa ļoti skaidri zināt, ko Tu negribi, un saraut visas saites ar tiem, kuri pārstāv to, no kā Tu vēlies aizbēgt. Un, protams, ļoti skaidri zināt ko Tu gribi. Un tā arī dzīvot, pat ja tas prasīs Tavu dzīvību. Un, jā, arī modernie zinātnes pētījumi pierāda, ka bērnības traumas neietekmē cilvēku darba sniegumu.
Darīt pašai/-am ar savām rokām. Šanele līdz pēdējai dienai pati modelēja savus tērpus. Modelēja nevis sēžot pie rasējamā galda, bet ņemot drēbi rokās un pielaikojot uz dzīvas modeles. Varbūt tā ir recepte, kāpēc tika daudzas no viņas radītajām lietām ir izturējušas laika pārbaudi. Tās vienkārši vienmēr ir bijušas dzīvas. Kas ir tas, ko Tu radi savām rokām dzīviem cilvēkiem?
Būt drosmīgai/-am. un oriģinālai/-am, kas nozīmē radīt un darīt kaut ko tādu, par ko lielākā daļa cilvēku noelšas “Nu, ārprāts, kam tas ir vajadzīgs!” un “Kā tā var!”. Atcerieties pirms kādā laika mēs tā teicām par telefonos iebūvētu fotokameru? Tagad sakām par elektroautomobiļiem un laimīgiem frīlanceriem. Jā, un jārada tā, ka to visi redz – tā nav oriģinalitātes pazīme kaut ko uzmeistarot un noslēpt kastē zem gultas, vai mēģināt pārdot pirms Tu pats esi to izmēģinājis.
Degt par savu lietu. Šaneles gadījumā tā lieta bija nevis kleitas, cepures vai pērles, bet gan brīva sieviete industriālā pasaulē. Mode bija tikai valoda, kurā viņa to centās izstāstīt. Un tad, kad viņa redzēja, ka sievietes atkal mēģina iespiest lapseņu vidukļa kleitiņās un padarīt par 100% mājsaimniecēm, viņa 70 gadu vecumā atgriezās, lai veidotu modi atkal.
Atceros, ka gados 18-20 es pirmo reizi pasmaržoju Chanel Nr. 5, man šī smarža nepavisam nepatika -pārāk spēcīga, pārāk enerģiska, ne manējā. Pēc vairākiem gadiem, brīdī, kad manā darba pasaulē viss juka un bruka, es Chanel Nr. 5 lietoju katru dienu gadus 2 pēc kārtas, un jutos stipra. Tas bija gandrīz 100 gadus pēc smaržu radīšanas. Kas ir tas, ko mēs šodien radam, kas būs vērtība vēl pēc 100 gadiem?