Manā trenera arsenālā parādījās fantastiska lieta – liela izmēra GIGI kluči. Domājot, kā gan varētu dot uzdevumu grupai, domāju – sākšu ar parasto – lai rada mērķi, vīziju un misiju savam uzņēmumam. Tad es sāku domāt “Forši! Viņi man tur tagad kaut ko iedomāsies - gaisa pilis, smagas metāla konstrukcijas, viņu vīzijās vispār varbūt ir tikai puķes un taureņi....varbūt garšīgi ēdieni un smaidīgas sejas, un tad es izvilkšu ārā kartona klucīšus....”.
Un sāku domāt, vai tiešām mērķi, vīzija un misija ir tas ar ko sākt plānošanu. Ja es esmu radījusi savu ideālo vīziju, kur tikai puķes un taureņi, bet dzīve man piespēlē nolaistu namīpašumu Rīgas centrā, vai neizbrienamus dubļus tālā Latgales nostūrī. Man taču nekas cits neatliek kā vilties dzīvē, cilvēkos man apkārt un paziņot, ka visa tā mērķu izvirzīšana ir tikai blēņas ar ko lielas korporācijas var aizpildīt savu laiku.
Varbūt plānošana sākas nevis ar kādu skaistu mērķi, bet gan ar realitātes apzināšanu – kas ir tas, kas man pieder – jā, varbūt tie ir tēva dubļi, bet toties sidrabaini, jā varbūt tas nolaists namīpašums, bet ar īpašu cilvēku īpašiem dzīvesstāstiem piepildīts. Varbūt es māku sasmīdināt katru, kas man ir blakus, varbūt es protu cept visgardākās kūkas, un radīt viskosmiskākās idejas. Kā būtu, ja plānošanu sāktu nevis ar gaisa piļu zīmēšanu, bet gad ar savu pamatu apzināšanu – kas ir tas, uz kā es stāvu, kas ir tas, kas līdz šim man ir palīdzējis būt veiksmīgam, ko es esmu uzkrājis dzīves laikā – pieredzi, , markas, zināšanas, naudu, kontaktus, deju soļus, labas attiecības ar cilvēkiem.... Apzināt visu to bagātību, kas Tev jau ir.
Un tad, stāvot tajos dubļos līdz ceļiem ar kartona klucīšiem rokās– uzcelt savu sapņu pili, bet nu jau to piepildīt ar reāliem darbiem un iespējām.