“Punktam nav dimensiju. Līnija ir punkta kustība. Mirklī nav laika; laiks ir mirkļa kustība” /Leonardo da Vinči/
Reiz manā dzīvē ļoti svarīgs cilvēks nolēma apstāties. Viņš bija sities un cīnījies, ielaidies karstās diskusijās un pat kāvies, centies visiem pierādīt sava viedokļa patiesumu un vienkārši izdzīvot, dzīvojis ar sirdi un dvēseli. Tad viņš apstājās. Jo pasaule turpināja griezties dienu no dienas, nevienā mirklī, neparsot padomu viņam. Viņš bija domājis, ka pasaule apstāsies. Bet tas tā nenotika. Pasaulei bija savs plāns. Cilvēks apstājās savā patiesībā, un kas interesanti, viņa pasaule arī apstājās. Viņš un pasaule saruka un samazinājās līdz izzuda uz visiem laikiem.
Pēdējie divi gadi ir likuši apstāties. Apstādinājuši pavisam. Tagad pēc ilga un saulaina atvaļinājuma varu teikt, ka vienkārši tika “norauta rokasbremze”. Pilnīgi visam. Var pabrīnīties, cik daudz var izdarīt dēļ inerces. Var pabrīnīties, cik ilgam laikam pietiek enerģijas mētāties tajā pat punktā. Manā gadījumā veselam gadam. Tad gan es apstājos. Pirmais streiku pieteica ķermenis, kuru nevarēja pārliecināt labbūtības speciālistu labi domātie padomi par kustību un svaiga gaisa nepieciešamību. Tad notrulinājās sajūtas, liedzot spēju nosaukt vārdā, kas ir tas, ko es patiesībā jūtu. Tad beidza darboties smadzenes, pārstājot radīt, un vienkārši atkārtojot jau iepriekš zināmas lietas. Manā gadījumā, gars bija tas, kas knapi vilka dzīvību, un vairāk pateicoties stāstam, ko es zināju par tā man svarīgā cilvēka dzīvi un apstāšanos, nevis tāpēc, ka man ļoti būtu gribējies kustēties.
Tāpēc, piespiedu kārtā, ar varu, bet es kustējos. Tas bija sāpīgi. Brīžiem emocionāli, tad saskrienoties ar saviem uzskatiem, kas jaunajā pasaulē vairs neder, tad ar citiem cilvēkiem, kuri arī ir ceļā. Brīžiem fiziski, kad dažas sāpes atgādināja par adrenalīna pilniem brīžiem basketbola laukumā jau sen, un kad dažas sāpes varēja izbeigt tikai izpildot konkrētu vingrojumu kompleksu.
Atsākot kustības fiziskā, emocionālā un mentālā dimensijās, turēju prātā kādu jogas viestreneri no Amerikas. Viņa ļoti gādāja par cilvēkiem, kuriem bija bijušas kādas fiziskas traumas. Vienmēr apjautājās, vai kādam nav traumas, un ja kāds kādu vingrojumu nevarēja izpildīt, tad jautāja, kad tā trauma ir bijusi. Un ļoti dusmojās, kad dzirdēja, ka trauma, kuras dēļ tagad kaut kas sāp un kaut ko nevar izpildīt, ir bijusi pirms dažiem gadiem. Tas nozīmēja, ka cilvēks gadiem nav kustinājis sāpošo vietu, tādējādi nedodot iespēju tai sadzīt.
Laiks sadzīt! Laiks kustēties! Laiks no punkta kļūt par līniju!
Comments