Search

Palīdzi man ieraudzīt tavas robežas!


Tā bezrobežu lieta ir tā, par kuru jau sen gribēju uzrakstīt. Un, kamēr es domāju, ik pa brīdim tajā bildē iekrīt vēl kāds mozaīkas gabaliņš.

Vai tu zini, kur atrodas tavējās? Kur tu sācies un beidzies, bet kur sākas vai beidzas citi cilvēki, viņu rīcības un ārējie apstākļi. To robežas vietu patiesībā ir diezgan viegli atklāt tikai jāpieķer sevī dusmu vai vainas sajūtas rašanās brīdis. Ja sajūti vainas sajūtu vai dusmas, tas nozīmē, ka konkrētais notikums, kāda rīcība vai apstākļi ir pārkāpuši tavu robežu. Šis ir no V. Rudzīša grāmatas “Māte un Meita”, un man šķiet ļoti laba definīcija personiskajām robežām.


Te gan jau uzreiz ir vairākas lietas. Viena – cilvēks var nejust savas emocijas, vai nespēt noformulēt, kas īsti ir tas, ko viņš jūt. Piemēram, dusmām, ļoti patīk slēpties zem sarkasma vai  vienaldzības maskas.

Otra – var būt tā, ka cilvēku sadusmo jebkas, ar ko viņš nonāk saskarē. Pēc savas pieredzes spriežot, tas ir brīdis, kad jau sen visa ir daudz par daudz. Principā, tajā brīdī cilvēks  jau” deg ar gaišu liesmu”. Vēl pats to nav pamanījis, bet, ja nepaņems savās rokās kontroli pār savām robežām, tad drīz vien no viņa paliks vien vizualizācija, kas nāk uz darbu un staigā pa dzīvi.

Cilvēki bez robežām.

Viņi nezin, kur viņi sākas un kur viņi beidzas. Kur sākas un kur beidzas citi cilvēki, organizācija vai laikapstākļi. Viņiem vai nu VISS ir labi, bet biežāk jau ir tā, ka viņiem VISS  ir slikti. Jo nav jau robežu, ne starp cilvēkiem, ne viņu rīcībām, ne apstākļiem, ne… Tāpēc uzriez seko vārds VISS…

Viņi ļoti daudz dod. Daudz par daudz. Visiem citiem jau sen ir nošķebinājusi viņu iztapība un pārmērīgā izpalīdzība. Bet viņi citādi nevar. Jo uzskata nemitīgo došanu kā attaisnojumu savai esībai.

Tie cilvēki, kuri nekad neatsaka. Tie, kuri vienmēr izdara vairāk kā sagaidīts. Tie, kuri izdara to, kas vispār vēl nav prasīts. Cilvēkus bez robežām izmanto.

Cilvēki bez robežām nekad nav novērtēti. Pietiekami novērtēti. Ja viņiem tieši pajautā, kam būtu jābūt, lai viņi justos novērtēti, viņi pamatīgi samulst. Bet viņi katrai lietai atdod sevi VISU, bet pasaule ir nežēlīga tā nevienam sevi visu neatdod. Tikai to, kas bija skaidri nolīgts.

Šie cilvēki arī ir tie, kuri nezin, cik daudz naudas viņiem pietiktu, un katru reizi, sasniedzot kādreiz kāroto ienākumu līmeni, viņi nokonstatē, ka atkal jau mēneša biegās pietrūkst tieši tā paša piecīša.  Jo nav robežu, un VISS, ko cilvēks saņem iekrīt tādā kā caurā sietā, kam VISS izkrīt cauri un atkal jau nav.

Respektīvi, robežu nebūšana nav laba ne vienā ne otrā virzienā, ne dodot, ne ņemot.

Ko darīt, ja jūti, ka šis stāsts ir, varbūt, pavisam nedaudz, bet par tevi?

 Pirmkārt, par došanu. Vienmēr un visās situācijās darot kādu darbu, vai uzņemoties jaunus pienākumus, pajautā sev, kas ir tas, ko tu vēlies saņemt apmaiņā par savu ieguldījumu. Tas ne vienmēr būs mērāms naudā, kādreiz pietiek ar apziņu, ka esi palīdzējis kādam ātrāk tikt uz priekšu, kādreiz pietiek ar iespēju iemācīties jaunas prasmes, kādreiz – ar iespēju izveidot jaunu kontaktus. Bet vienmēr sevī izlīdzini sajūtu, ka tas, ko tu dod ir līdzvērtīgs tam, ko tu saņem.  

Otrkārt, par ņemšanu.  Uzraksti uz papīra lapas visas savas vajadzības – kas ir tas, kas tev ir vajadzīgs katru dienu, ko vajag katru nedēļu, kam jābūt reizi mēnesī, ko gribētos reizi ceturksnī un ko vajag reizi pusgadā. Pieliec cenu savām vajadzībām – cik tas reāli izmaksā? Man šis vingrinājums ļoti palīdzēja nošķirt patiesās vajadzības no vēlmēm un iegribām. Pie tam iemācīja rēķināties ar sava budžeta robežām. Sevis ierobežošana man ļāva sajust piepildītības sajūtu. Sajūtu, ka pietiek.

Un rakstot šo visu nonācu pie atziņas, ka nav jau cilvēku bez robežām. Ir cilvēki, kas nerespektē savas robežas. Un, ja cilvēks pats nerespektē savas robežas, kāpēc, lai tās respektētu kāds cits? Palīdzi man ieraudzīt tavas robežas!

PS. Un atceries, ka personiskās robežas nav kā istabas sienas. Tās var pārbīdīt.