Search

Pārmaiņas un emocijas


Lielas un pēkšņas pārmaiņas nav vieglas. Ārējā vide vienā dienā ir pavisam cita, darbojas pēc pavisam citiem noteikumiem, un cilvēkam atliek vien pielāgoties apstākļiem. Pirmajā  brīdī apmulsums ir tik liels, ka cilvēks turpina darboties pēc saviem labākajiem ieradumiem. Katram ir gadu gadiem izstrādātas rīcības un uzvedības modeļi, kas ir garantējuši pozitīvu iznākumu, un inerce liek tos atkārtot. Un paiet kāds brīdis, kamēr cilvēks ierauga, ka nestrādā. Cilvēka rīcības, kas kādreiz vienmēr bija vērtētas kā labas, pēkšņi vairs nedod rezultātu. Tas ir šoks.


Šokam seko noliegums. "Nē, nē, tas taču nenotiek ar mani!" "Tas tikai tur, Itālijā vai Ķīnā" "Tas tikai kaimiņi netiek galā, es tieku" "Nē, šī situācija manu biznesu neietekmē. Es turpinu darīt to, ko biju saplānojis". Noliegumu pavada nejutīgums. Vēl joprojām cilvēks izpilda iepriekšējā pieredzē apstiprinātās veiksmīgās darbības. Viņš nejūt, ka pārmaiņas jau izsitušas pamatu zem viņa kājām, un viņam maz ar to, ka jācenšas labi izdarīt to, kas patiesībā nestrādā, tagad vēl ir nepārtraukti jāargumentē sev un citiem, kāpēc, viņš turpina darīt pa vecam. Tas iztērē spēku, bet rezultāta vēl joprojām nav.

Cilvēks paliek dusmīgs. Viņš meklē, kurš pie viņa neveiksmēm ir vainīgs - amerikāņi, ķīnieši, valdība, čūskas vai sikspārņi? Daži domā, ka vainīgi ir paši - "ja vien es ....", kāpēc man vajadzēja?" "es esmu tik ..." Cilvēku pārņem panika, jo nav jau idejas, ko tad tieši tagad darīt citādāk. Jo mēģina vienu, mēģina otru, bet nekas nemainās. Nekas nesanāk. Cilvēks ir bēdīgs.

Tad iestājas bezcerība. Bezcerība, kurai neredz ne galu, ne malas. Neko negribas darīt un neko arī nevar izdarīt. Kamēr paiet laiks un kādu dienu cilvēks pieņem lēmumu, ka nē, nepeldēs viņš pa starumi tajā miglā, bet, lai arī nav zināms uz kurieni tas aizvedīs, viņš pats celsies un vienkārši spers soļus uz priekšu. Nezinot vai tas ir uz priekšu vai nē.

Un, skat, kādu dienu pēkšņi atkal var redzēt gaismu. No sākuma tādu mazu. Kā malduguni purvā. Bet tad jau aizvien skaidrāk paliek, kur tad ir un kāda izskatās tā nākotne līdz kurai jāaiziet. Prieks un sajūsma par to, kas paveikts. Jā, vēl varbūt arī drusku nogurums. Bet tāds priecīgs nogurums. Jo izdevās.


Pārmaiņas ir neizbēgamas. Nebūs tā, kā bija, vairs nekad. Mēs esam graudi, kurus rudenī saved apcirknī. Kāds no mums izaugs par jauniem graudiem, no kāda izceps maizi. Bet mēs vairs nepaliksim graudi.

Tad, kad iepriekšējā dzīve vairs nav iespējama, un nav zināms, kā būs dzīvot jaunajā, vienīgais uz ko var paļauties, ir cerība.