Search

Nepārprotams pamudinājums


Viena no manām mīļākajām bērnības filmām ir “Nebeidzamais stāsts”, kuras galvenais varonis lasa grāmatu, līdz vienā brīdī saprot, kas tieši viņš pats arī ir galvenais varonis grāmatā.


Tieši tāds pats piedzīvojums mani atrada, lasot R.H. Thaler un C.R. Sunstein grāmatu “Nudge: Improving Decisions About Health, Wealth and Happiness” (Pamudinājums – labāki lēmumi savai veselībai, labklājībai un laimei). Grāmata jau sen bija ielikta “obligātās literatūras” sarakstā, jo autoru pētījums par to, kā cilvēki pieņem lēmumus, attiecas arī uz manu pētījuma tēmu, par to kā mēs izvēlamies savas karjeras. Grāmata noteikti ir iesakāma gan tiem, kas vēlas, lēmumus savā dzīvē pieņemt patstāvīgi, gan tiem, kuri pelna naudu “programmējot” citu cilvēku uzvedību – personālvadības, mārketinga un pārdošanas speciālistiem.

Galvenā ideja, kas “aizķērās” ir par to, ka cilvēki pozitīvas un negatīvas emocijas izjūt ar dažādu intensitāti – jebkuru negatīvu sajūtu mēs izjūtam divreiz spēcīgāk kā pozitīvu. Un te nu tas – mums ir ļoti grūti pateikt “nē”, tāpēc mēs “peldam” apkārt jautājumam kā karstam kartupelim, kamēr tas izaug “rozā ziloņa” lielumā, ar kuriem ir pilnas valdes sēžu zāles. Tāpēc ne reti mēs nopērkam kaut ko, ko mums pavisam nevajag – apmācību semināru, trešo pāri kurpju, reklāmu no modes izgājušā katalogā... Jo “nē” ir divreiz grūtāk kā “jā”.

Ļoti laba ideja ir panākt, ka cilvēks pasakā “jā” beztermiņa abonamentam. Ja cilvēks pat gribēs atteikties, varbūtība, ka viņš to darīs ir diezgan zema, jo “nē” teikt ir tik grūti… Dažus šādus abonamenta līgumus pat pamanās nostiprināt ar likumu palīdzību, piemēram, Latvijas Darba likums, nosaka, ka līgums slēdzams uz nenoteiktu laiku, liedzot kā vienai tā otrai pusei ik pēc brīža paskatīties, vai es vispār pērku to, kas man patiešām ir vajadzīgs? Vai varbūt esmu šeit tāpēc, ka tas man palīdz izvairīties no piepūles atrast sev labāku risinājumu? Lielbritānijā daba līgumam ir termiņš 3 gadi, un tas nepavisam netraucē kādam nostrādāt vienā darba vietā 30-40 gadus, bet kāds jau pirmā gada beigās sāk lūkoties pēc jaunām iespējām, rūpējoties par to, lai atsauksmes no pašreizējā darba devēja būtu pašas labākās.

Un tad sākās mans piedzīvojums.  Šīgada sākumā pienāca laiks atjaunot kārtridžu pildījumu manam printerim. Izvēlējos biroju apkalpošanas uzņēmumu pēc principa “izskatās labi cilvēki”. Pasūtīšana iespējama internetā  (rekomendācija visiem tamlīdzīgiem uzņēmumiem – blondīnes ļoti kaitina bezgalīgi saraksti ar desmitiem printeru ražošanas uzņēmumiem, simtiem printeru versiju un  tūkstošiem iespējamo kārtridžu variantiem). Sazinājos ar cilvēkiem telefoniski, e-pastā vēl rakstīju, ka vēlos uzpildīt kārtridžus, šķiet, internetā pasūtīju tikai 1 gb., bet piegādes dienā mani gaidīja PĀRSTEIGUMS! – uzpildīti kārtridži printerī un vēl 4 papildus kārtridži ar attiecīgi piestādītiem rēķiniem. Vēršoties pie piegādātāja un sakot, ka te notikusi kļūda, un es gribu atgriezt piegādātās papildus kārtridžas, saņēmu atbildi, ka “90% mūsu klientu izvēlas arī rezerves komplektu, tāpēc mēs visiem klientiem tos piegādājam”. Tomēr es pastāvēju uz to, ka vēlos kārtridžus atdot atpakaļ, jo saskaņā ar manu statistiku kārtridži ir jāatjauno reizi 1.5 gados. Tad saņēmu atbildi, ka šo jautājumu izskatīs rīt, kad vadītājs būs uz vietas (atgādinājumam –ārā ir 21. gs. ar visām tā sniegtajām tehnoloģiju iespējām). Lieki piebilst, ka “rīt” saruna sākās ar jautājumu “Vai es tiešām neesmu pārdomājusi?” Saņēmos un atbildēju “Nē”.

Cilvēks, kas paralēli šādai drāmai nelasa “Nudge”, būtu padevies jau pie otrā “nē” (man vajadzēja 4 reizes!!! pateikt “nē”, lai es nenopirktu to, ko man nevajag, bet vajag 90% visiem citiem). Pilnīgi noteikti varu teikt, ka mans labklājības līmenis ir uzlabojies, un konkrēti par 136 EUR.

Secinājums – ja jūs iedodat cilvēkam kaut ko tieši rokās, nez vai viņš jums varēs pateikt “nē”. Tomēr cena, ja būsiet iedevuši  to, ko viņam nevajag, un vēl uzstājuši, ka viņam tas jāpatur, var būt ļoti augsta – gan  darba, gan tirgus attiecībās.