Search

Kā palīdzēt sev pārmaiņās?

Nav dabiskāka procesa kā pārmaiņas. Dabā neviena diena nav līdzīga otrai. Gadalaiki secīgi nomaina viens otru, un viss, kas atliek cilvēkam, ir tikt pārmaiņām līdzi, pielāgojot dabas norisēm sava drēbju skapja saturu.



Organizācijās un uzņēmumos, kas gadu desmitiem strādājušas pēc iepriekš  definētiem procesiem, aprakstītiem biezās noteikumu grāmatās un darba aprakstos, katras pārmaiņas nebūt tik dabiskas nešķiet.  Mainot vienu procesu, citi procesi mainās līdzi, vienas pārmaiņas rada nepieciešamību pēc nākamajām un dienas beigās viss, par ko cilvēks, strādājot uzņēmumā, var būt drošs - būs pārmaiņas.

Atsķirībā no pierastajiem, aprakstītajiem procesiem, par pārmaiņām neviens nevar būt 100% drošs, tieši kā tās notiks un kāds būs to rezultāts. Tās ietekmējas, pielāgojas un attīstās sinerģijā ar to, kas ir, un to, kas nāk klāt no jauna.

Katras pārmaiņas cilvēkam liek izkāpt no komforta zonas un darīt lietas citādāk, kā ir darīts līdz šim. Jau klausoties kāda stāstos par to, ka vajadzētu un varētu darīt savādāk, ir skaidrs, ka tas nav iespējams, ka to jau kāds ir mēģinājis un viņam nav sanācis, ka tas attiecas uz visiem citiem, bet uz mani noteikti nē. Mēģinājumi darīt pa jaunam šķiet vēl trakāki kā pirmās reizes uz riteņa vai sniega dēļa. Nekas nesanāk ne tik ātri, ne labi, kā bija strādājot ar vecajām pieejām.  Un tas tiek izvirzīts kā neapgāžams pierādījums tam, ka: “re, es jau jums teicu – tas nestrādās! Bet, ja nu jūs gribat, lai es to daru, tad maksājiet man vairāk…” Ja nu pretī gadās kāds spēks – labs vadītājs, savlaicīgi pārdomāti un mainīti biznesa procesi, vai vienkārši skaidrs, ka izlieto ūdeni nevar sasmelt, cilvēks pavaid, pačīkst, pažēlojas par savu neprasmi, citu neprofesionalitāti vai pasaules netaisnīgo iekārtojumu, samierinās un vēl pēc laika  brīnās, kā gan varēja to paveikt, strādājot ar vecajām metodēm.

Grūti, protams, pēc tam ir atzīt, ka “es kļūdījos -jaunās pieejas ir labākas”, tāpēc, lai arī darba pieejas tiek samainītas, cilvēki izvēlas nemainīt savu attieksmi, uzliekot sev uz sejas aizvainojuma masku, kura ātri vien saaug ar cilvēka būtību tā, ka cilvēks pats vairs nemana, kur palicis viņš pats.

Ko darīt?  Man palīdz tas, ka zinu, ka šis sajūtu kokteilis, uzsākot ko jaunu, ir normāli. Ir tikai normāli noliegt jauno, lai tikai nevajadzētu izkāpt no savas komforta zonas ērtajām čībām, ir normāli vainot sevi un citus pirmajās neveiksmēs, ir normāli uz brīdi ieslīgt sevis žēlošānā, lai tad atspertos no tā purva dibena un paceltos pretī jauniem sasniegumu apvāršņiem. Just dusmas, aizvainojumu, nesapratni, žēlumu pārmaiņās nenozīmē, ka cilvēks ir slikts darbinieks vai nekam nederīgs vadītājs. Jo ātrāk cilvēks spēj sajūtas noformulēt, jo ātrāk var pats sev un citiem palīdzēt tikt tām pāri.

Vēl man palīdz citu cilvēku atbalsts. Pirmkārt, ir grūtāk padoties, ja cilvēks zina, ka par viņa mēģinājumu veiksmi un izdošanos  tur rūpi vēl kāds. Otrkārt, ļoti noderīgi ir rast iespēju paskatīties uz situāciju no cita leņķa, ko nodrošina gan cilvēki, kas ikdienā ir blakus, gan supervizors. Vislabāk, ja viņiem piemīt veselīga humora izjūta.

Vēl es trenēju savas komforta zonas robežas, liekot tām kļūt elastīgākām – ik pa laikam cenšos uzmeistarot ko virtuvē pēc Meirānes rececptēm, aizdoties uz kādu vietu, kur nav būts, un regulāri iepazīstos ar jauniem cilvēkiem. Pēdējais gan ir viegli, jo lasu lekcijas augstskolā J.

Vēl es mācos atpūsties. Pirms un pēc lielas darba slodzes nedarīt NEKO. Arī nedomāt.Un sev par to nepārmest. Un šis ir grūti.

Mans pēdējais atklājums par pārmaiņām? Es zinu, ka ja es esmu sadzirdējusi, sajutusi, sapratusi jaunu informāciju, bet vilcinos to likt lietā, atrunājoties ar to, ka manā situācijā tas neder, es to nevaru atļauties, es to nemāku utt., utjpr., es tagad jau pie otrās domas šādā virzienā labi apzinos, ka vecā komforta zona ir beigusies, un, patīk man tas vai nē, man būs jāiet meklēt jauna.