...un tālāk jau var sekot jebkas. Es biežāk dzirdu par nenovērtētības sajūtu darbā. Arī man pašai sanāk justies nenovērtētai ik pa brīdim. Un tā sajūta nav nekas labs – tu, cilvēks, esi izdarījis visu un vēl mazliet, bet gaidītā atzinība tā arī neseko. Un tas var notikt jebkur – darbā, biznesā, interešu pulciņā, ģimenē.
Atvērtās lekcijas “Atklāj savu karjeras potenciālu!” laikā izskanēja jautājums par to, vai runāt ar savu vadītāju, ja es jūtos nenovērtēts darbā. Runāt par to noteikti vajag, kaut vai tikai tāpēc, lai saprastu, no kurienes nenovērtētībai “aug kājas”. Bet pirms doties uz sarunu, būtu labi pašam sev atrast atbildi uz jautājumu – kam tad būtu jānotiek, lai es sajustos novērtēts? Ko es gribu, lai vadītājs dara?
Jo iespējams, ka viņš jau ļoti cenšas tevi novērtēt, piemēram, uzticot aizvien jaunu un sarežģītākus projektus, jo tas vienmēr ir motivējis viņu pašu. Bet tev iespējams gribētos, lai vadītājs atrod 15 minūtes nedēļā, lai padzertu ar tevi tēju un parunātu par pagājušo vai nākošo nedēļas nogali.
Situācija, kurā tu domā, ka tu sajutīsies novērtēts, ja tev tiks paaugstināta alga, ir bīstama. Tas visticamāk liecina par to, ka tev pavisam tuvu ir izdegšana, jo tu tik sen neesi saņēmis nepieciešamo savu vajadzību apmierināšanai. (Te gan jāizslēdz visas tās reizes, kad tavs pienākumu un atbildību saraksts ir dubultojies, bet ienākošie cipari bankas kontā nav mainījušos it nemaz.)
Saruna par tavu sajūtu, ka nejūties novērtēts no vadītāja puses, var izrādīties ne tik viegla un vienkārša. Scenārijs, kurā tu zini, kas tev pietrūkst darbā, un tu vari skaidri noformulēt savas vajadzības un palīdzēt vadītājam ieraudzīt kā tās piepildīt, ir vēl vienkāršs.
Cita lieta, ja nenovērtētības sajūta radusies no tā, ka tu dari darbu, kam tu pats īsti jēgu neredzi, un iespējams arī, ka tavs vadītājs neredz jēgu. Tikai viņš pagaidām izliekas to bezjēdzīgo darbu “neredzēt”, diemžēl komplektā ar cilvēku, kas to darbu dara. Šādā scenārijā, jūs sarunā visticamāk nonāksiet pie tā, ka tev jāmaina darbs. Tas nozīmē mācīties jaunas lietas, satikt jaunus cilvēkus un ātri vien atgūt savu vērtības apziņu.
Trešais scenārijs, iespējams, ir par to, ka tu pats sevi nenovērtē pietiekami augstu, un tad tā vietā, lai būvētu pozitīvu pārliecību par sevi un savu varēšanu , tu esi šo nenovērtēšanu pierakstījis cilvēkiem, kas ir tev blakus. Šoreiz vadītājam. Bet vadītājs nevar tev iedot tos pozitīvos impulsus, ja viņš redz, ka tu vari, ka tavs talants ir daudz lielāks, kā tu to realizē savā darba vietā, bet tu pats to nepieņem, nenovērtē, neliec lietā bez atlikuma. Šajā gadījumā drošāk būs sākt ar sevi pašu – kas tevi padara par vērtību tavās paša acīs? Kas ir tā vērtība, ko tu dod uzņēmumam, kurā tu strādā? Kā tas, ko tu dod, vairo tavu vērtību?
*foto Agnese Aljena, vieta Annas Ozoliņi
댓글