Search

Darba efektivitāte un mācīšanās


Ne viens vien ir pamanījis, ka pēdējās nedēļās ir kritusies katra personiskā darba efektivitāte. Darba sniegums ir krities, jo būtiski ir palielinājies mācīšanās kā aktivitātes īpatsvars cilvēku ikdienā. Mācīšanās ir jaunu zināšanu apguve un jaunu paradumu attīstīšana. Tas prasa milzu piepūli. Kāpēc?





Pirmkārt, pats mācīšanās process. Lai iemācītos kaut ko jaunu, ir jāaizmirst vecais. Vecā aizmiršana saistās ar zaudējuma sajūtu. Cilvēku zināšanas, darba pieredze ir tā, kas ne reti ir cilvēku pašvērtības sajūtas pamats. Pateikt kādam, ka “tagad tas, kas tevi ir padarījis veiksmīgu gadiem vairs neder, tas ir jāaizmirst un tagad ir jāiemācās, lūk, šī jaunā pieeja”- prasa drosmi un izturību. Vajadzēs pastāvēt gan par to, ka jaunā pieeja ir vienīgais pareizais risinājums, gan izturēt cilvēku neapmierinātību ar to, ka tagad ir jāmācās. Tāpēc, starp citu, pārmaiņas miera laikos notiek tik negribīgi un tik lēni. Krīze ir laba ar to, ka pārmaiņu līderis var izlaist detalizētas argumentācijas un cilvēku negatīvo emociju izvirdumu posmu, jo visiem tāpat ir skaidrs, ka, ja nedarīs, tad būs pavisam slikti.


Otrkārt, mācīšanās objekts - kas tad ir jāiemācās. Te svarīgi ir tas, cik tuvu vai tālu mācīšanās objekts atrodas no cilvēka esošo zināšanu un prasmju kopuma. Ja tas jaunais, ko vajag, jau atrodas kāda zināšanu un prasmju komplektā, tad tas nav nekas jauns. Tā ir vienkārša rutīna. Tāpēc visi tiek, kas jau bija strādājuši attālināti kaut dažas dienas mēnesī, jaunajā situācijā jūtas ļoti labi, jo nekas nav mainījies. Ja tas jaunais, ko tagad ir jāiemācās, atrodas tālu no esošo zināšanu un prasmju komplekta, tad iestājas panikai līdzīgs stāvoklis. Šādā stāvoklī cilvēki vai nu sastingst (nedara neko, gaida, ka pāries, ka kaut kā pēkšņi atrisināsies), vai bēg (visu laiku atrodas kaut kas cits, kas ir steidzamāks, svarīgāks), vai dodas uzbrukumā (saprot, ka neko nesaprot un aktīvi strādā, lai saprastu un iemācītos).


Treškārt, mācīšanās paradumi. Katram zināt, kā viņš mācās. Ir cilvēki, kas mācāsdarot. Viņi nelasa instrukcijas un kārtības noteikumus. Vienkārši dara un tad nāk sūdzēties, ka nestrādā, bet instrukcijas esamību pat nebūs pamanījuši. Ir cilvēki, kas mācās,skatoties. Viņiem ir jāredz, kā to dara citi. Tāpēc vizītes pie citiem uzņēmumiem un youtube ir tik populāri. Ir cilvēki, kas mācāsdomājot. Pirms viņi varētu sākt kaut ko darīt, viņiem ir jāsaprot, kā tā jaunā pieeja iekārtosies esošajā sistēmā. Viņi ir tie, kas mēdz uzdot neērtos jautājumus par to vai “klau, vai par šo ir padomāts? Un kas notiks ar x?” . Un tad ir cilvēki, kuri mācās,sekojot instrukcijai. Ja nav precīza procesa apraksta soli pa solim, jaunā apgūšanas process sākties nevar. Cilvēki, kas kaut ko ir iemācījušies tā, ka var izdarīt, pamodināti nakts vidū, ir izgājuši visus šos četrus līmeņus. Jautājums, no kura līmeņa katrs sāk.


Ko darīt?

a) Paturēt prātā, ka mācīšanās ir darbs, kas prasa piepūli un nedod tūlītēju rezultātu;

b) Samierināties ar zemākiem darba rezultātiem intensīvas mācīšanās periodos;

c) Zināt savus un respektēt citu mācīšanās paradumus;

d) Ieviest savā ikdienā paradumu mācīties, piemēram, katru gadu, iemācoties kaut ko jaunu.


Mācīšanās ir process, kas notiek cilvēku, komandu, uzņēmumu, valstu un planētas līmenī. Spēja ātri mācīties, lai pielāgotos situācijai, notikumiem apstākļiem ir kritiska jebkā pastāvēšanai ilgtermiņā.

* attēlā - ķīniešu hieroglifi no Pītera Senžes grāmatas "Piektā disciplīna". Tie simbolizē divus mācīšanās aspektus - zināšanu uzkrāšanu un pielietošanu praksē.